Tikko atgriezos no velovizināšanās.
Braucu gandrīz uz turieni pašu, kur pagājušajā gadā – pa šoseju uz Krāslavu, garām dabas parkam Daugavas Loki. Šoreiz ieurbos tālāk – man par mērķi kalpoja Tartakas ciems un ezers. Pa ceļam apskatīju velotaku N22. Kāpēc tāds numurs, un kur ir iepriekšējās – man nav ne jausmas.
Dzēruša elektriķa trajektorija
Taka atrodas kaut kur šosejas nobrauktuves (dzeltenā) rajonā, uz ceļa atzīmēta ar koka zīmi, jo tā ir daļa no parka Daugavas Loki. Smieklīgi ir tas, ka takas beigās stāv zīme “peldvieta”. Es nolēmu pārbaudīt, kas tā par vietu – aiztipināju pa taciņu. Sākumā manām acīm pavērās maza skatu torņa-būda 10 metru augstumā, kādus parkā daudzviet salikuši. Bet ironija slēpās tajā, ka būda no visām pusēm bija aizaugusi ar biezu mežu – no tās ieraudzīt var tikai laukumiņu, no kura tu uz tās uzrāpies. Tālāk – vairāk. Nokāpjot pa zvērīgi stāvu taku, kuru nepievarēs 80% tūristu, es atklāju, ka solītā ūdenstilpe ir – upe Daugava. Turklāt tikt pie tās ir praktiski nereāli – viss aizaudzis ar parasto zāli un nātrēm līdz krūtīm, bet pie ūdens - aļģes un dūņas. Proti, nopeldēties šajā vietā var pat nesapņot.
Tālāk es rullēju pa baismīgas kvalitātes meža ceļiem un buksēju smiltīs tā, ka periodiski gāju kājām. Vienīgais, kas šādas mocības attaisno – satriecoši visādu meža zālīšu aromāti, kurus saulē jūt vēl spēcīgāk. Kad ceļš pārvērtās par ugunsdrošības grāvi, es jau biju pavisam kritis izmisumā, bet pēkšņi ieraudzīju kaut ko pelēku. Tas bija asfalts – liela laime hibrīdologam, kurš krosa iespaidus sarijies līdz "vairs nevaru". Hibrīds, ja kāds nav lietas kursā, ir tāds velosipēds, kuram vispār biežāk būtu jābrauc pa asfaltu, bet, ja nobrauks uz slikta/grunts/ceļa, arī izturēs.
Tātad, asfalts tur nebija vienkārši tāpat, es biju aiz dzeloņstieples. Bet dvēsele tā rāvās pie cietas virsmas, ka es atradu dzeloņstieplē caurumu un kā tāds spiegs ielīdu iekšā. Laime neturpinājās ilgi – pēc simt metriem atklājās, ka esmu atbraucis pie izbrauktuves vārtiem. Par nelaimi, slēgtiem. Bet man par prieku stieple pie vārtiem bija izdēdējusi un sabruka pati, kad mēģināju tai izlīst cauri. Pat nedomājiet, ka es tai palīdzēju – man taču tāda Leatherman Skeletool kā Tjomam Ļebedevam nav, lai gan gribētos.
Leatherman Skeletool jeb noderīgs multiinstruments
Tātad, veiksmīgi ticis dzīvs ārā no militārās bāzes teritorijas (citu pielietojumu asfaltam aiz dzeloņstieples nevaru izdomāt) un nobraucis vēl kilometru, es nokļuvu Borovkā. Un no turienes jau vairs nav tālu arī līdz Tartakai. Man par lielu prieku uz Tartaku ved asfalts. Toties pie ezera pamaz normālu pieeju, un man nācās kāpt lejā peldēties no tilta. Domāju, vai neiesūks slūžās, bet paveicās – tievā strūkliņa manu rumpi izkustināt nespēj.
Nopeldējies, minos atpakaļ – domāju vēl iebraukt Krāslavā pēc krājumiem, citādi ūdens beidzies – neomulīgi, godīgi sakot. Bet te mani gaidīja briesmīgais velosipēdistu posts – mīkstais. Lieta tāda, ka aizmugurējā riepa man jau sen visa noberzusies, bet mūsu brīnišķīgajā pilsētā nav man vajadzīgā izmēra, tāpēc es ar to arī braucu. Nav ko darīt, nomainīju kameru, braucu tālāk. Bet burtiski pēc nožēlojamiem 10-15 km - “čpih-puh-puh”. Atkal tas pats, turklāt tajā pašā vietā, kur riepa bija nodriskājusies jau pavisam nepiedienīgi. Tas bija gaidāms. Ko nu darīt? Sāku drudžaini zvanīties, cerot, ka telefona baterija izturēs. Nevienam nevarēju sazvanīt, un jau sāku domāt, ka nāksies iet mājās 5 stundas kājām, bet galu galā atbrauca sencis un mani savāca. Pie reizes uzzinājām, ka baiks mūsu nelielajā mašīnā ietilpst, ja nolaiž sēdekļus.
Rezultāts neiepriecina: noripoju 63 km, vēl 7 nogāju kājām, patērēju tam visam sešarpus stundas. Pagājušajā gadā uz turieni pašu sanāca kilometri astoņdesmit, bet te būtu visi 100, ja vien ne šī ķibele.
Toties sapratu daudz noderīga: lokauts, proti, priekšējās dakšas amortizācijas bloķēšana – dieva dāvana, ja dakša ir sliktas kvalitātes, tas ir, elastomēra, kā man. Ātrums aug par 2-3 km/h. Velodrēbes, kuras atvedu no ASV, dod vēl 2-3, bet vējā pat visus 5 km/h. Patiesībā man nav speciālās velodrēbes, bet vienkārši compression clothes, tas ir, apspīlēts sintētiskais krekls un šorti, bet arī palīdz ne pa jokam. Vēl daļu ceļa es braucu gulošā pozā - visi taču skatījās Tour De France, vai ne? Tātad, viņi dzenā ar šosejniekiem – tur vienmēr tāda poza. Pieliek ātrumu ellīgi. Aizdomājos, vai uz mana hibrīda nevarētu uzlikt guļamstūri, lai arī varētu uzstādīt pasaules rekordus, botāniķu apakšgrupā. Jo tāda poza pieliek vēl 5 km/h, vai pat visus 10 – no kalniņa un uzreiz atpakaļ kalniņā reizēm ripoju uz četrdesmit.
Pēc visiem šiem bonusiem es sāku braukt kā pieklājīgs matrasnieks – 25-30 km/h pat pa paugurainu reljefu un ar vējiņu. Citādi taču agrāk galīgi neripoja – 15-20 vējā knapi sanāca. Tā ka padoms: piepērciet eļļas/gaisa dakšu, ja naudiņa turas. Un uzspļaujiet, ko pārējie domā par jūsu vēderu un pēcpusi, kas ievilkta sintētikā - velciet velodrēbes.